Plūsmas mērītāju izstrādes vēsture

Jau 1738. gadā šveicietis Daniels Bernulli izmantoja diferenciālā spiediena metodi ūdens plūsmas mērīšanai, pamatojoties uz pirmo Bernulli vienādojumu. Vēlāk Itālijas GB Venturi pētīja Venturi cauruļu izmantošanu plūsmas mērīšanai un publicēja rezultātus 1791. gadā.
1886. gadā amerikānis Heršels izmantoja Venturi kontroli, lai kļūtu par praktisku mērierīci ūdens plūsmas mērīšanai.
No 20. gadsimta sākuma līdz vidum pamazām nobrieda sākotnējie mērīšanas principi, un cilvēki vairs neaprobežojās tikai ar sākotnējām mērīšanas metodēm, bet sāka jaunu izpēti.
20. gadsimta 30. gados diskutēja par šķidrumu un gāzu plūsmas ātruma mērīšanas metodi ar skaņas viļņiem, taču plūsmas ātruma mērīšanas metode ar skaņas viļņiem īpaši progresēja līdz Otrajam pasaules karam, un tā nebija. līdz 1955. gadam tika ieviests Maxson plūsmas mērītājs ar akustiskā cikla metodi, lai mērītu aviācijas degvielas plūsmas ātrumu.
Pēc 20. gadsimta 60. gadiem mērinstrumenti sāka attīstīties precizitātes un miniaturizācijas virzienā.
Strauji attīstoties integrētās shēmas tehnoloģijai, plaši tiek izmantots arī ultraskaņas (viļņu) plūsmas mērītājs ar fāzes bloķēšanas cilpas tehnoloģiju, un plašais mikrodatoru pielietojums ir vēl vairāk uzlabojis plūsmas mērīšanas spēju, piemēram, lāzera Doplera plūsmas mērītāju mikrodatorā, spēj apstrādāt sarežģītākus signālus.